Mārcis Jencitis - Mārcis Jencītis
īmīgi, ka uz luterāņu mācītāja Valtera Ozoliņa retorisku jautājumu, kāpēc tad brīnumdaris nedodas glābt cilvēkus Rīgā, Onkoloģijas centrā, M. Jencītis «Neatkarīgajai» skaidru atbildi nesniedz. It kā auditorija esot par mazu. Ķirurgs onkologs Viesturs Krūmiņš apstiprina, ka zem viņa un kolēģu skalpeļa sistemātiski guļas cilvēki, kas sākotnēji cerējuši uz dažādu šarlatānu — vārdotāju, pūšļotāju, sludinātāju — palīdzību. Onkoloģijas centrā aplūkot savas darbošanās sekas viņi gan nenākot un arī brīnumus tur nedāļājot. Ārsts piebilst, ka godprātīgi dziednieki ar smagām slimībām neriskējot cīnīties. To apstiprina arī Latvijas Tautas dziednieku asociācijas vadītājs Oļegs Medvedjevs. Taču esot arī gana daudz viltvāržu, kas, spekulējot ar tādiem vārdiem kā «spējas», «Dievs», «brīnums», muļķo cilvēkus. M. Jencītis ir dziednieku vidū pilnīgi nepazīstama persona — viņš nav mēģinājis nekādā veidā legalizēt savu darbību, un O. Medvedjevs spriež — vai nu viņš ir garīgi nelīdzsvarots, vai arī šis viņam ir biznesa projekts. Teorētiski še runa var būt par abām iespējām. M. Jencītis savos sprediķos piesauc savu personīgo pieredzi un atklāti stāsta, ka ilgus gadus lielos apjomos lietojis spēcīgas narkotiskas vielas — un nav pārtraucis to darīt pat cietumā, kur vairākos termiņos pavadījis nepilnus septiņus gadus. Narkologs Kārlis Einis skaidro, ka ilgstoša narkotiku lietošana izraisot neatgriezenisku personības degradāciju, arī psihozes, halucinācijas un murgainas idejas.
Komentāri (161)
Iveta, var būt tu pastāstīsi kādu konkrētu gadījumu kas no viņiem ir atteicies no vecākiem, vai pametis savus bērnus?
Pirmkārt - esnestaigāju uz sektām, uz kaut kādām mājas grupiņām ne tik, man dzīvē ir daudz saturīgākas un interesantākas lietas. Neesmu kaut kāda mazohiste, lai vēl līstu sektantu mājas grupās, kur daži savas ticības pārņemti iedomātos, ka ir tiesīgi citiem norādīt, kā viņiem jādzīvo un kas viņiem jādara, kas rakņātos manā dzīvē, uzbāztos ar padomiem, kurus viņiem neprasa. Un man nav tādi draugi, kas sāks mācīt, kas man būtu jādara, tāpat kā cienu savu draugu izvēli un nemācu viņiem dzīvot. Jūs esat kaut kādi apsēsti citu mācītāji, kaut pašiem dzīve ir galīgā pakaļā, noņemiet tak savas rozā brilles! Man nav uz sektu jāstaigā, lai redzētu, kas notiek ar cilvēkiem. Strādāju vietā, kur diezgan regulāri tādus sektu salauztos ar izpostītu dzīvi satieku, esmu runājusi ar viņiem personīgi, ar viņu vecākiem, kas nezin, ko iesākt ar savu pasisto bērnu, kas uz elli aizsūtīs visus tuvos, kas neskrien ar viņiem uz sektu. Ir bijusi iespēja personīgi novērot, kā cilvēks ilgākā laika intervālā, staigājot uz sektu, saiet sviestā. Jaunībā bija draudzene, kas ielīda vienā tādā, , draudzē", vari trīs reizes minēt, kur palika visas viņas draudzenes, draugi, radi? Tagad staigā kā bomzene, vekl, ko līdzjūtīgi cilvēki atmet, jo visu atdod sektai, bet ar apgarotu skatienu un Bībeli padusē. Kur tad Dieva dotā bagātība, ja cilvēkam vairs nav pat ko ēst. Bet turīgu vecāku meita bija, mācījās augstskolā!
Tas saucas konkrēts gadījums? Un kāpēc tu visas draudzes bāzi vienā maisā? Vai pati biji šajā draudze lai šo rakstītu? Tu tik daudz piemin vārdu sekta tad vari paskaidrot ko tas nozīme? Un pēc taviem komentāriem neizskatās, kā tu cieni citu cilvēku izvēli!
Jā, tie ir konkrēti gadījumi! Un dzīvi, konkrēti cilvēki, tikai ētisku apsvērumu dēļ vārdus nerakstīšu. Es necienu tādu izvēli, ko cilvēki ar varu uzspiež citiem. Un draudzes nebāžu vienā maisā, katoļu, luterāņu, pareizticīgo un vecticībnieku KONFESIJAS atsevišķi - tās ir normālas konfesijas, kas nevienu vēl nav pataisījušas par traku vai par ubagu, nevienu nav sanaidojušas ar ģimeni vai izjaukušas kādam ģimeni.
Sekta (lat. sekta - domāšanas veids, mācība) ir:
(antropoloģijā) labi organizēta, autoritāra un slēgta reliģiska kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas denominācijas;
(teoloģijā) draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no valdošās Baznīcas un kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošajiem.
Sekta parasti rodas kā opozicionārs, "pareizāks" kādas jau esošas mācības traktējums. Izteikta tendence uz garīgu renesansi (revivalisms), kura ārējās pazīmes ir īpaša tikumiskā kodeksa un rituālu strikta ievērošana. Psiholoģiski lielāko tiesu saistīta ar savas izredzētības iztēlošanos. Bieži noved pie izolacionisma, norobežojoties no "nepareizi" domājošajiem", pie fanātisma uzskatos. Lielākā daļā sektu bastās uz līdera/līderu harismu, izredzētību, no Providences saņemtu svētību, neatzīst hierarhiju un klēra institutus, dažkārt sludina mantas kopību. Sektas ģenēzes sākuma posmā uzsvērta visu tās locekļu vienlīdzība, brīvprātība, pievēršanās pirms uzņemšanas. Atsevišķi ņemot daudzas no šīm pazīmēm piemīt daudzām reliģijām, taču viss kopums raksturīgs sektām (kaut modificējas, atkarībā no sektas izcelsmes kultūrvides un tradīcijām).
Redzi, fanātisms ne pie kā laba nenoved un ar histēriju cilvēkus nepārliecināsi! Man uz tavu sektu nav jāiet, pietika paskatīties jūsu, , svētrunas" un, , atklāsmes" youtubē - ārprāts!!!
Par tiem brīnumaini izārstētajiem. Lai tam visam ticētu, ir jāiepazīstas ar slimības vēsturi, ārstu slēdzieniem, medicīniskām manipulācijām utt. Jebkurš var pateikt kameras priekšā: es biju tik slima, ka nevarēju staigāt, kā atrāpoju pie Jencīša, tā tapu dziedināta un tagad dejoju balles dejas!
Bet viss pareizi, jūs jau vācat ap sevi cilvēkus, ar kuriem viegli manipulēt - cilvēkus pēc lielām nelaimēm, kam zudis pamats zem kājām un kas gatavi ķerties pie dajebkā, lai ko saglābtu, cilvēkus pēc šķiršanās, jauniešus, ko nepieņem vienaudži, cilvēkus ar fiziskiem defektiem, visādām dīvainībām, kas traucē socializēties, pasakot: te mēs tev esam, tava jaunā ģimene! Un loģiski, tiešos tekstos neviens naudu sākumā neprasa, jo tā var aizbaidīt. Var jau procesā apstrādāt tā, ka cilvēks jutīsies vainīgs, ka neziedo un daudz tik labiem cilvēkiem (Dievam). Jencītis jau jums neparāda, teiksim, siltuma rēķinu un nesaka: tagad visi draudzīgi apmaksāsim šo! Viņš prasa ziedot vispār! Īsti pravieši nemaz naudu par saviem sprediķiem neprasīja, Sv. Rakstus lasiet.
es biju kopā ar vienu meiteni, kuru mājas grupas vadītāja sauca par govi, jo viņasprāt, viņa bija resna.
mana meitene apresnējās, kad nojūdzās pa "Kristus Pasaules" līniju. sāka ar "Prieka Vesti"! :D
Saulīt mīļā, un jums tas būtu jācieš ticības vārdā? Dievu var lūgt jebkuras konfesijas baznīcā, ja nepatīk konfesija, lasīt mājās, lūgties un darīt visas pārējās opcijas, ko dara ticīgie. Tas nozīmē - savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu?
tāpēc jau arī aizgājām. sākumā jau dikti patika, bet tad sākās. arī vairāki vadītāji aizgāja..
Nezinu ka var ticēt cilvēkiem, kas nespēj atbildēt uz konkrētiem jautājumiem! Sakuma jau katram viss patīk, bet kad jāsāk pašam kaut kas darīt tā viss ir slikti. Nevar jau spriest pār cilvēkiem un par draudzi (vai kādu citu organizāciju) uzklausot tikai vienu pusi( cilvēkus kas aizgāja).
pārlasot komentārus, par draudzi- pa lielam neko sliktu neraksta, to pašu, ko par jebkuru organizāciju raksta.
kritika- tā ir normāla parādība, ja tu esi lasījusi Bībeli, tad noteikti zini par Pāvilu.
neviens nespriež par draudzi, cilvēki vnk izsaka savas domas, kas ir labi, jo jūs varat uzlabot kko draudzē, mājas grupā.
sūdzības tas ir pats labākais, kā augt. būtu jāpriecājas, ka cilvēki runā par to
Noteikti nevar spriest arī pēc eksaltētiem sektantu komentāriem. Ir vēl trešā pozīcija - neitrālu cilvēku, kas internetā var apskatīt visus jūsu video. To visu taču paši gribējāt parādīt, vai ne? Tikai iespaids no tā visa ir šausmīgs, trako bars, un ticamības moments, , brīnumainām izdziedināšanām" - tuvu nullei. Es jau arī varu te pierakstīt, ka biju ar vienu kāju, akla, ar kredītu un bez bērniem, bet kā aizgāju uz sektu pie Jencīša, tā sāku redzēt, atradu darbu ar 1000 Ls algu un kredīts pats nodzēsās, sadzima 10 bērni un kāja arī izauga! Ticēsiet?
saulīte, tev pašai nepatika, kā kāds tev teica, ka jāmainās un ko tu tagad pati dari?
Man gan neliekas tur nekas šausmīgs! Tu un saulīte neesat neitrālie cilvēki, jo cik saprotu neitrālie ir tie kas nav bijuši šajā draudze.
Parastā, cik tev vēl reizes skaidrot, lai līdz tevīm aizietu? Es neesmu bijusi tajā, , draudzē" un arī nekad nebūšu! Jo nestaigāju uz sektām! Jūsu komēdijas var paskatīties arī internetā. Un tas ir normāli, ka viens liek rokas uz galvas un otrs ar putām uz lūpām vārtas pa zemi?!
Man gan neliekas tur nekas šausmīgs! Tu un saulīte neesat neitrālie cilvēki, jo cik saprotu neitrālie ir tie kas nav bijuši šajā draudze. Par šo komentāru Iveta tu cepies? nevajag taču te dusmoties jā kāds nepiekrīt tavam viedoklim.
parasta uzcepās :D
Es tev, parastā, VĒLREIZ pa burtiem skaidroju: es neesmu bijusi tavā sektā! Nekad un ne reizi. Nebiju un nebūšu. Ne šajā, ne kādā citā. Bet man sektanti nepatīk principā, augstāk pa punktiem minēts, kāpēc. Jeb tev tā sektā smadzenes sajājuši, ka pat vienkāršu nepaplašinātu teikumu nevari uztvert? Jeb baigi gribās, lai es tajā sektā būtu bijusi? Apbēdināšu - nevaru piepildīt tavas cerības.
Viktors Jolkins arī nav neitrāls pret sektām, bet viņš nav sektants.
Mani ļoti uzrunāja liecības! Paldies meitenēm, kas ielika. Tas iedvesmo!
Mana dzīve ir mainījusies caur mācītāja Mārča Jencīša kalpošanu. Šī draudze ir vieta, kur mainās cilvēku dzīves! ;)
~Dievs dziedināja manu emociju un domu pasauli!
"Ir apritējuši jau apmēram 2 gadi, kopš Pārsla uzsāka savu ticības dzīvi un sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”. Pārsla stāsta par savu ticības ceļa sākumu un to kādas izmaiņas ir pieredzējusi sevī un savā dzīvē, esot ar Dievu.
„Pārceļoties uz Rīgu, es pāršķīru jaunu dzīves lappusi un sāku dzīvot patstāvīgu dzīvi. Tas bija kaut kas jauns un manī radīja priecīgu satraukumu. Arī agrāk jaunas lietas mani vienmēr aizrāva un piešķīra dzīvei jaunu garšu. Tās deva prieku, bet īslaicīgu. Līdz ar jaunumu trūkumu manā dzīvē atnāca arī prieka trūkums. Es apradu ar savu jauno dzīvi Rīgā un manī radās iekšējs panīkums. Katru dienu apmeklēju skolu, pēc skolas devos uz mājām skatīties televizoru un vakarā gāju gulēt, lai rīt sāktu tieši tādu pašu dienu. Es dzīvoju tāpēc, ka jādzīvo, nevis tāpēc, ka to gribētu vai man tas radītu prieku. Manā dzīvē ienāca depresīva rakstura domas un emocijas. Domāju, ka nevienam neesmu vajadzīga, ka mani neviens nemīl. Bija brīži, kad es gribēju nomirt, lai nebūtu jādzīvo šī pelēkā, drūmā dzīve. Meklēju ceļu, kā izbeigt šo depresīvo domāšanu un tādēļ sāku lasīt grāmatu par pozitīvu domāšanu. Centos dzīvot pēc grāmatā izlasītajiem principiem. Tas izdevās vien īsu brīdi, jo nebija spēka ilgtermiņā sekot šiem principiem. Es atkal ieslīgu depresijā.
Tad mana māsa uzaicināja mani uz neformālo pasākumu. Pēc dzirdētajām liecībām man radās interese par Dievu un kristietību. Atnācu pirmo reizi uz mājas grupu. Visi tik mīļi izturas (smejas). Cilvēki mani vēl nav iepazinuši, bet grib mani iepazīt, viņiem ir interese par mani un mani dzīvi. Tas veicināja manī vēlmi iepazīties tuvāk ar šiem jaukajiem cilvēkiem, un līdz ar to tuvināja arī Dievam.
Kad atnācu pirmo reizi uz dievkalpojumu bija uztraukusies (smejas). Nezināju, ko sagaidīt. Jau pie durvīm mani sagaidīja un sveicināja smaidīgi, jauki cilvēki. Mani uzrunāja mācītāja sludināšana. Patika, ka mācītājs ir tik cilvēcīgs. Viņš sludināja ar degsmi, mirdzošām acīm. Tas piešķīla dzirksteli. Svētrunu laikā lietotie dzīves piemēri un ilustrācijas no savas un citu cilvēku dzīves radīja manī ticību un arī drosmi uzsākt jaunu, uzvaras pilnu dzīvi Dieva gribā.
Sāku regulāri apmeklēt mājas grupu un draudzi, un mana dzīve krasi izmainījās. Dievs dziedināja manu domu un emociju pasauli. Es vairs nedomāju depresīvas domas, bet gan priekpilnas un uzvaras pilnas domas. Cilvēki vairs nespēj ar saviem vārdiem un attieksmi izsist mani no līdzsvara. Dievs ir devis man mieru, līdzsvarotību un brīvību. Es zinu, ka neesmu viena. Ar mani ir Dievs un Viņš ir ieinteresēts katrā manas dzīves sīkākajā detaļā.Attiecībās ar cilvēkiem esmu kļuvusi pacietīgāka un iecietīgāka. Aizvien vairāk mīlu un pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir.
Es tuvojos Dievam un, pēc savas mājas grupas vadītājas pamudinājuma, pieteicos uz draudzes trīs dienu nometni – inkaunteru.
Tur bija Dievs! Es Viņu satiku un piedzīvoju. Es ieguvu brīvību no bailēm no cilvēkiem.
Agrāk man bija grūti uzsākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku, jutos neveikli. Nu vairs tā nav! Esmu ieguvusi drosmi, komunicējot ar cilvēkiem. Ieguvu arī vienu no nākotnes dzīves mērķiem. Nākotnē vēlos kļūt kādam bārenim par mīlošu mammu, kura sniegtu bērnam nepieciešamo mīlestību un palīdzētu nostāties uz pareizā ceļa.
Esmu ieguvusi jēgpilnu dzīvi esot šajā draudzē. Dievs man ir devis daudz mērķus un sapņus. Gribu vēl vairāk iepazīt Dievu un Viņam tuvoties. Gribu iet lielākā ticībā un pilnībā dzīvot Dieva gribā!"~
un netrūkst cilvēku, kuru dzīves ir mainījušās un turpina mainīties :)
http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas
Mūsu draudzi apmeklēt ir aicināts ikviens, kurš vēlas :)