LV RU

Liepājas Reģionālā Slimnīca - Neiroloģijas nodaļa

Liepājas reģionālās slimnīcas neiroloģijas nodaļa…. Esmu patiesi vīlusies Liepājas reģionālās slimnīcas neiroloģijas nodaļas aprūpē! 2015.gada 11.maijā manai vecmammai bija insults, kā rezultātā tika nogādāta Liepājas slimnīcā. 12. maijā vecmammu devās apciemot viņas meita. Vizītes laikā tika izstāstīts viss, kas dotajā brīdī notiek ar vecmammu pēc insulta. Tika atstāts kontakta tālrunis pa kuru var sazināties jebkurā diennakts laikā. 14.maijā es devos apciemot savu viss mīļāko cilvēku-vecmāmiņu. Ierodoties nodaļā devos noskaidrot, kas ir ārstējošais ārsts, lai pēc iespējas ātrāk uzzinātu par veselības izmaiņām. Sieviete kura sēdēja pie galda vienaldzīgi atbildēja, ka nezinot, kas ir ārstējošais ārsts un turpināja ierasto darbu, kad uzdevu jautājumu vai man tas ir jāzina, tad sāka šķirstīt papīrus un meklēt, kurš ir šī pacienta ārstējošais ārsts! Pēc ilgāka laika tika paziņots, ka Tatjana Krasnopjorova ir ārstējošā ārste. Šo ārsti satiku pirmo reizi, uzdodot jautājumu par vecmammas veselības stāvokļa izmaiņām saņēmu ļoti asu atbildi :”Man katram pacienta tuviniekam tas nav jāstāsta!” Man iepletās acis, sažņaudzās sirds un sariesās acīs asaras par tik vēsu un cietsirdīgu atbildi. Es tā jau ciešu neiedomājamas sāpes redzot savu mīļo cilvēku guļam bezspēcīgu, nevarīgu, tik pat kā nekustīgu un runas spējas zaudējušu un Jums vel ir grūti man veltīt divas minūtes sarunai!? Redzot to, ka atbildējusi nekorekti daktere piekrita sarunai uz dažiem vārdiem. Dakterei uzdevu jautājumu vai ir informēta par to ka šis pacients nepanes antibiotikas atbilde bija, ka nav zinājusi. Vai ārstējošā ārsta darba pienākumos neietilpst iepazīties ar katra pacienta slimības vēsturi, kādas zāles drīkst un kādas nedrīkst dot, kādas zāles pacients panes un kādas nē? Varbūt jau, ka tas nav jādara, varbūt jādod visiem vienādas zāles… Insulta rezultātā vecmamma zaudēja spēju runāt un ķermeņa labā puse tika paralizēta (nekustīga). Ilgāku laiku sēžot pie vecmammas ievēroju, ka labā roka ir ietīta neelpojošā materiālā, sākumā baidījos pieskarties, īsti nesapratu, kāpēc rociņa ir satīta. Prātīgi attinot biju šokā! Visa roka bija zila, nu labi, zinu ka viņai vienmēr ir bijis ļoti grūti atrast vēnas! Smaka, kas nāca no rokas bija neaprakstāma-sakaltušas asinis, sakaltušas asiņainas marles. Vājprāts- Dievs vien zina, kad pēdējo reizi kaut, kas tika mainīts un tīrīts! Palūdzu apkalpojošajam personālam, lai nāk nomaina marles, jo tas nebija normāli! Vai darbiniekiem, kuri tur strādā pašiem tas nav jāzina, ka jāizdara? Vai ir jāgaida, ka atbrauc radinieki un tad var tikai kaut ko izdarīt? Šī rociņa plaukstā arī bija zila un pietūkusi, jautāju darbiniecei kāpēc tā? Atbildēja, tas tāpēc ka nekustās. Labi. Jautāju, kāpēc kājiņa kura nekustās nav pietūkusi, atbildi nesaņēmu. Man nav medicīniskā izglītība varbūt jau ka tā ir, bet stipri šaubos! Esot pie vecmammas pienāca ēšanas laiks, palātā tika ienests ēdiens! Uzreiz apkalpojošam personālam paziņoju, ka pati lēnu garu pabarošu, jo sieviete kura baro pacientus paziņoja, ka iepriekšējā dienā vecmamma visu ēdienu esot izvēmusi. Sabēdājos par šo ziņu, jo, manuprāt, šiem pacientiem uzņemt ēdienu ir ļoti svarīgi. Redzot, kā personāls baroja smagi slimu pacienti biju šokā! Ātrā tempā tika ēdiens sabāzts mutē. Neviens tur neucinās ne piecas, ne desmit minūtes. Ja man veselam cilvēkam būtu jārij tā ēdiens, es arī vemtu. Protams tas nebija viss. Blakus gultā gulēja pensionāre, kura tāpat kā mana vecmamma nerunāja un nekustējās, kad ienesa ēdienu sieviete gulēja, nevienam no personāla neienāca prātā viņu pamodināt un pabarot. Tā šī pensionāre gulēja pat nezinot, ka ir bijis atnests ēdiens. Un to mēs varam saukt par labu aprūpi slimnīcā? Tā apietās pret smagi slimiem pacientiem? Vai tur strādājošie cilvēki var likt roku uz sirds un teikt, ka cīnās par katru pacientu? Vai, ja pacients zaudējis spēju runāt pret viņu var apieties necilvēcīgi? Es apzinos to, ka pacientu šajā nodaļā ir ļoti daudz, ka nav iespēja rast iespēju katram pacientam nolikt blakus cilvēku kurš 24 h diennaktī rūpētos par viņu, bet elementāras lietas taču var izdarīt. Mans uzskats ir tāds, ja reiz esi izvēlējies strādāt ar smagi slimiem pacientiem, Tev ir jābūt iecietīgam, jāvelta vairāk viņiem laika! Šie pacienti taču tur nav nonākuši labprātīgi. Vai iespējams, strādājam pēc principa- vecs cilvēks nav ko censties? Nevajag aizmirst cilvēcīgumu un vajag apzināties, ka reiz visiem mums pienāks pensijas vecums un gribēsim, lai par mums parūpējas ar 100% atdevi. Vecmammai uz pirksta bija uzlikts kaut kas, kas mēra sirdspukstus. Sēžot palātā monitorā ik pa laikam vēroju kā tas strādā, te pēkšņi parādās taisna strīpa un sajūta, ka viss apstājās, monitors sāk skaļi signalizēt, ka kaut kas nav kārtībā-palātā neviens neienāca! Skrēju meklēt, kādu kurš var palīdzēt. Daktere Tatjana Krasnopjorova ienāca palātā un saka :”Tas nemaz nav pieslēgts.” KO??? Jūs esat manas vecmammas ārstējošā ārste un nezināt, kas ir un kas nav pieslēgts un ja nav pieslēgts, tad kāpēc monitors signalizē, ka kaut kas nav kārtībā! Šermuļi skrien caur kauliem redzot tādu attieksmi! Paziņoju ārstei, ka visu šo laiku ko atrodos palātā sirdspuksti tika uzrādīti! Tikai tad daktere sāka kaut ko darīt. Es saprotu, ka man kā tuvam radiniekam tas ir svarīgi, bet viņai ikdiena. Vienīgais ko ļoti ātri apkalpojošais personāls spēja izdarīt, izstāstīt, kas ir nepieciešams atnest. Protams tas viss tika sagādāts un atnest. Tikai no tā visa lielā saraksta nesapratu vienu, kam ir vajadzīgas ziepes? Ieejot palātā pirmais ko ieraudzīju, ka seja nav kopta. Mutīte bija apkaltusi ar ēdienu, actiņās sakaltis miegs. Vai ir grūti pieiet un nomazgāt? Es zinu kā izskatās svaigi pielipis ēdiens pie mutītes un svaigs rīta miegs acīs. Es ar to saskaros katru dienu, jo audzinu 5 gadīgu bērnu. Var jau būt ka šis viss neietilpst personāla darāmo darbu sarakstā. Ļoti lielā šokā esmu par tādu attieksmi. Ar lielām sirdssāpēm nācās doties mājup. Sakarā ar to ka lielākā daļa tuvo radu dzīvo un strādā ārzemēs un daži Saldū, nebija iespēja no rīta līdz vakaram atrasties Liepājas reģionālajā slimnīcā. Vēloties uzzināt par izmaiņām tika zvanīt Dr. Krasnopjorovai, atbildes bija asas un varēja noprast, ka nevēlas, lai viņu traucē. Bet kā savādāk, lai noskaidrojam, kas notiek ar mūsu tuvo cilvēku. Vai šiem cilvēkiem nav neviens tuvs un mīļš cilvēks kurš kaut vienu reizi ir nonācis slimnīcā? Vai šie cilvēki nevēlētos zināt kas ar viņu mīļo cilvēku notiek? Kur ir cilvēciskums ? Tu esi spējīgs elst un pūst klausulē, izteikt nevajadzīgus komentārus, bet uz uzdoto jautājumu kā pacients jūtas, kādas ir izmaiņas, atbildēt ir grūti. 16. maijā vecmammas meita no rīta devās apciemot savu mammīti. Atbraucot uz slimnīcu un ejot uz palātu šoks-mammas nav! Jautājot sievietei kura sēdēja pie galda kur ir paciente, rausta plecus un saka es tikko pieņēmu maiņu un nezinu! KO???? Rodas jautājums kā šajā iestādē tiek pieņemtas maiņas? Es pati strādāju maiņu darbu un zinu cik smalki un rūpīgi nākamajam kolēģim viss ir jāizstāsta! Redzot, ka tuvinieki ir ļoti satraukti sieviete sāk šķirstīt papīrus un meklēt kur paciente ir, pēc ilgas gaidīšanas tiek paziņots, ka esot pārvesta uz reanimāciju. Dodoties uz reanimāciju šoks vel lielāks, jo paciente arī tur nav. Ejot atpakaļ uz neiroloģijas nodaļu tiek uzdots jautājums, kur tad īsti ir paciente, jo reanimācijā ir paziņots ka tur tāda pacienta nav. Saprotot, ka ir noticis kaut, kas nelāgs tiek celta liela panika, jo nevienam nav nekāda informācija par šo pacientu! Pēc mokpilnas gaidīšanas tiek paziņots, ka pacients no 15. Maija nakts uz 16. Maiju ir miris. Kā tas var būt ka neviens tuviniekiem to nav paziņojis, kāpēc tiek atstāts telefona numurs? Tas ir normāli? 18. maijā bēdu sagrauti dodamies uz slimnīcu, pēc dokumentiem un palikušajām mantām. Ierodoties neiroloģijas nodaļā satiekam nodaļas virsmāsu Maiju Bernotu, kura liek uzgaidīt ārstējošo ārsti Tatjanu Krasnopjorovu. Nodaļas virsmāsa jautā vai vēlamies veikt sekciju uz ko atbildam, ka nē. Kamēr gaidām ārstējošo ārsti tiek doti parakstīt kaut kādi papīri, ka nav pretenziju pret ārstēšanu vai ko tamlīdzīgu. Kāpēc tur nav iekļauts punkts par aprūpi? Sagaidot ārsti ejam kabinetā, lai mums sarakstītu papīrus. Ieejot kabinetā cēlu visas savas pretenzijas par aprūpi šajā slimnīcā! Kāpēc, tad ,kad cilvēka vairs nav Tu nolaid galvu un acīs nespēj paskatīties visiem tiem cilvēkiem kuriem pāris dienas atpakaļ bija grūti pateikt dažus vārdus par pacienta veselības stāvokli? Kāpēc, tad, kad viss ir beidzies Tu sāc meklēt ko vainot pie nolaidīgās aprūpes un attieksmes, kāpēc Jūs cilvēki kurus mēs saucam par dzīvības glābējiem nepildāt savus tiešos darba pienākumus ar tīru sirdsapziņu! Kāpēc, kad cilvēks ir dzīvs, jūs jūtaties pārāki par mums? Kāpēc Jūs strādājat tādā iestādē, ja jums nospļauties uz cilvēku dzīvībām? Kāpēc ja cilvēks ir vecs par viņu rūpējas savādāk kā par jaunu cilvēku! Ja Jums negrūž naudu aploksnē vai, tad nav jārūpējas par pacientu!? Ja pacients ir zaudējis runas spējas un Jūs zināt, ka viņš tāpat nevienam vairs neko nepateiks pret viņu var apieties šādi! Vai Jūs vēlētos savas pēdējās dzīves dienas nodzīvot ar šādu aprūpi? Vai Jums nav nevienam mamma, vecmamma? Pats trakākais šajā visā bija tas, ka vecmamma bija nomirusi 15. Maijā pl.16:10. Un nevienam neienāca prātā to paziņot, jo Dr. Krasnopjorova to bija uzzinājusi tikai 18. Maija rītā. Bet, kad 16. Maijā bija ieradušies tuvinieki paziņoja, ka tas ir noticis 15. Maija naktī. Vot, slimnīca! Gribētos uzzināt kāds tad ir ārstējošā ārsta darba laiks? Es no sirds atvainojos, ka man rūp man tuvs cilvēks, es atvainojos, ka traucēju Jūsu ikdienas darbu, es atvainojos, ka mani vecmammai bija insults un jums nebija laika mazliet parūpēties par viņu! Es no sirds ceru, ka Jūs neviens nekad nesaskarsieties ar ko šādu, jo ko mēs tuvinieki esam šo vienas nedēļas laikā pārdzīvojuši, tas nav trīs lapās uzrakstāms. Es lūdzu Dievu, lai maniem tuvajiem un mīļajiem būtu laba veselība, jo ir bail ja kādam vel nāktos nonāk šajā nodaļā. Nodaļas virsmāsa Maija Bernota, man mēģināja stāstīt, ka tāda aprūpe nav ikdiena. Kas tad tā bija, ko piedzīvoju es, ja ne ikdiena? Es esmu zaudējusi sev tuvu cilvēku un Tu turpini man melot par to, ka tā nav ikdiena! Varbūt, vienreiz atdzīstiet savu neizdarību un savas kļūdas, beidziet tēlot ideālus darbiniekus! Tur visi ir iesildījuši savas vietiņas, viss iet pašplūsmā. Bet nevajag aizmirst, ka Jūs strādājat ar dzīviem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuriem ir sirds krūtīs. Tas, ka šie smagi slimie pacienti ir zaudējuši spēju runāt nenozīmē ka viņi neko nejūt un ka viņiem nesāp, sāp un kā vel sāp un sāp vairāk kā mums visiem kopā tikai vinji to vairs nespēj pateikt. Mūsu valstī tā viss ir iekārtots pret pensionāriem. Pensijas smieklīgas, zāles dārgas, rindas pie ārstiem garas… Man patiesi sāp sirds par to, kas notiek slimnīcās! Es nesaprotu, kāpēc cilvēki klusē, kāpēc viņi nesūdzas, ir dzirdēts tik daudz… Bet visi klusē. Varbūt bail.Un ja arī kāds kādreiz kaut kur ir sūdzējies-NEKAS JAU NEMAINĀS. Vienīgais ko var dzirdēt televīzijā, lasīt sociālajos tīklos, ārstiem algas mazas. Nu jau tā ir katra Jūsu sirdsapziņa, vai kaut, kas mainīsies vai nē! Es visu ko redzēju un izjutu Jums esamu uzrakstījusi, ceru, ka kaut viens ārsts, kaut viens apkalpojošais personāla darbinieks mainīs savu attieksmi. Es ceru, ka kāds mani sadzirdēs un pati lielākā cerība, ka kaut vienam pacientam tiks palīdzēts daudz labāk nekā manai vecmammai, jo neviens cilvēks nav pelnījis šādas pēdējās dzīves dienas un neviens tuvinieks nav pelnījis tādu attieksmi no medicīnas darbiniekiem…

Komentāri (3)

Ma marinaa 02.06.2015

ieteikšu rakstīt sūdzību veselības inspekcijai, man bija līdzigs gadījums ar vīratēvu Sradiņos, ārstejoša ārste sodīta!!!ja neklusēsim, varbūt ārsti beidzot sāks domāt ne par naudu bet par attieksmi un ārstešanu!!!

Jānis Adijāns 08.11.2018

Te ir ko piebilst.. autorei ir pilnīgs pamats sūdzēties tomēr ir mazliet jāsaprot otra monētas puse... pacientu daudz, personāls ir tik cik tas ir. Ja katram pacientam tiks veltīts kaut vienu minūti vairāk, tad pie kāda pacienta tajā dienā vispār neviens nepieies... jo nav personāla, nav naudas par ko algot vairāk derbinieku jo... neizplūdīšu par nodokļiem,

Li liga.kalnina 11.12.2018

Pilnigi piekrītu no intensivas neirol nodaļas kur 10 dienas turēja badā maksligi nebaroja bet dokumentos rakstitx ka barota viņa kad aizbraucām pat ūdeni nevarēja norīt ieveda aprupes nodaļā manu mamai bija lauzts plecs bet aprupes nodaļā 7 dienu laikā neviens pat to nezināja tā viņi slimības vēsturi lasa viņai turklāt bija vēl insults un alheimers nometa ka sunim leilu bļodu ar biezputru ar malto gaļu lai ēd ta ka viņa pati nesaprot ka jaēd ta ari badā nomērdēja kad atbrauvsm gribējam pabarot 3 reiz masiņai jalūdzas lai uzceļ gultu un vēl noteica kāda nozīme barot viņa taču neko nevar vairs norīt īsta koncentrācijas nometne 20 dienas izbadināja 10 intens nod tad 10 aprūp nod tad lika savākt gandrīz līķi atvedam uz Saldu 5 dienas un visss .Tie kas vairs paši neko nevar izdarīt tiem jau liktens nolemts.Nežēlīgi .Arī dzelzs nebija izpotets kuru 10 dienas pirms aprupes nod ieviet bijam māsiņam iedevuši .

Pievienot komentāru

Pozitīva Neitrāla Negatīva
Augšupielādēt failu

Sīkdatnes mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas, lai darbu tajā padarītu draudzīgāku un efektīvāku lietotājiem. Lai nodrošinātu visu vietnes funkciju darbību, lūdzu noklikšķiniet uz „Pieņemt Sīkdatnes”. Plašākai informācijai iepazīstaties ar mūsu Sīkdatņu lietošanas noteikumiem un ar mūsu Personas datu apstrādes noteikumiem.

Pieņemt Sīkdatnes