Dziesmusvētku gadatirgus - Vilšanās svētku laikā
Rīgā skaistais Dziesmu svētku laiks. Priecē gan koncerti, gan svētku pasākumi. Arī tirdziņš Vērmaņparkā. Taču ir arī vilšanās. Tirdziņā priecājos par skaistajiem linu izstrādājumiem, adījumiem, podiem, koka darinājumiem. Ka jau sieviete, priecājos arī par skaistajām sudraba rotaslietām. Apmulstu, kad ieraugu savus auskarus, kurus iegādājos šogad martā Milānā kādā ceilonietim piederošā veikaliņā, pērkot uz svara. Redzu arī citus tur redzētus modeļus. Milānā šādi auskariņi man maksāja apmēram 5 eiro, Vērmaņdārzā - 18 lati. Peļņa laba. Godīgi sakot tas mani uztrauc vismazāk. Pie nojumītes lepni rakstīti rotkaļu vārdi. Vaicāju pārdevējai, vai visi sudraba izstrādājumi ir autordarbi, uz ko, protams, sanemu apstiprinošu atbildi. Arī tad, kad norādu uz atpazītajiem, meitene gan nedaudz apmulst, bet atbildi nemaina.Milanas rotaslietas atpazīstu arī nakamajā dienā cita nojumītē, kur meitene man saka, ka es jau vakar interesējos pie citas kolēģes. Protams, tas liecina par to, ka kļūdījusies neesmu. Tā skaistajā svētku laikā tiek mānīti pircēji.Cienījamā māksliniece Beate, vai tas ir labi?
Komentāri (4)
mjā...varbūt tapēc es arī neesmu sastapusi pašu darinātas, tiešām cienījamu rotkaļu darbus...ko līdz šim redzēju Rīga vai Siguldā, nav radījis vēlmi iegādāties. man tiešām grib''etos ko MŪSU, ko MŪSU zemi apliecinošu. Tie paši dzintara izstrādājumi mani vairs nevilina, jo izkatās vecišķi. Mūs tak raksturo dzintars, tad kapēc nevarētu to izmantot netikai priekš ārzemniekiem, bet arī lai vietējais grib nopirkt...
Tad varbūt te ir arī atbilde...tās rotas tirgo sevi necienoši rotkaļi:(
Un tas "muusu" dzintars, dargie, ari polju iraid...:)
Jā, jā. Kaļiņingradā un leišos arī dzintaru skalo un ved šurp maisiem, lai latvieši varētu savu latvietības imidžu uzturēt. Bieži vien jau lētos dzelzīšos iestrādātu rūpnieciski.
Tad taciņa no Rīgas ved tālāk, piemēram KM rīkotajās latvju prezentācijas dienās kaut kur Eiropā, kur tiek paaicināti līdzi kādi mūsu amatnieki. Es arī iemaldījos pie tirgotājiem un sirdsskaidrā valodiņā stāstīju, ka tas darbiņš ir mans, bet tas nav mans, jo to taisa mani draugi, kas man bija sadevuši līdzi savus ražojumus. Blakus pieredzējis tirgotājs mani galīgi sarāja, lai es nemaitājot tirgu ar savu vaļsirdību. Pircējs gribot dzirdēt, ka viss ir īsts un karsts, tikko no manas darbnīcas izvests.
Secinājums šāds: tirgus ir austrumu tradīciju apdvests un ja tev Uzbekijā vai Emirātos kāds klaji ir apčakarējis un aiz stūra tu ieraugi tikko nopirkto mantu 10 x lētāku, vai tādēļ tu ķersi pie spalvaskāta un rakstīsi vaimanu vēstuli? Pats vien ar to kļūsi smieklīgs, jo arī tirgošanās ir tradīcija un kultūras sastāvdaļa. Ja neatmaskosi vai nediņģēsies, pārdevējs austrumos tevi neuzskatīs par līdzvērtīgu cīņas pretinieku.
LV ir arī labi meistari - no dārgā gala ir galerijā Putti, pa vidam - Straupes, Baltu rotas. Par šiem zinu, ka tiešām viss tapis Latvijā.