SIA Sensovet - Ārstu nekompetence

Neesmu no tiem cilvēkiem, kas parasti publiski dalās savā pieredzē vai apspriež notikumus. Taču šoreiz, pēc visa piedzīvotā, es negribu klusēt.
Viss sākās aptuveni pirms divām nedēļām, kad manam mīļajam, uzticamajam draudziņam – francītim Sannijam– sāka asarot actiņa. Devāmies pie vetārsta. Tajā reizē redzēju, ka mans mīlulītis jūtas labi un uzticas ārstiem. Klīnika “Ikaross” Bolderājā — tur strādā patiešām laipni un iejūtīgi cilvēki, gan pret dzīvniekiem, gan saimniekiem. Dakteris apskatīja actiņu, nekādu redzamu defektu vai ievainojumu nekonstatēja, un iedeva pilienus, lai ārstētu.
Devāmies mājās un kādu brīdi šķita, ka kļūst labāk. Taču vienā dienā, atnākot no darba, pamanīju, ka, ejot pastaigā pa pagalmu, kājiņas nedaudz ķeras viena aiz otras. Tā kā viņš nekad netiek atstāts viens, nodomāju, ka varbūt spēlējoties sasities — tā ir bijis arī agrāk un pāriet dienas laikā. Atnācām mājās, paspēlējāmies, viss izskatījās labi. Vakarā devāmies garākā pastaigā, un arī pēc tās nekas neliecināja par kādam problēmām — Sannijs paēda, padzērās un devās uz savu mīļo pufu (mazo gultiņu, no kuras viņš varēja ērti iekāpt dīvānā). Lecot uz pufa, viņš pēkšņi sastinga, skatoties vienā punktā uz sienu, un vairs nereaģēja ne uz balsi, ne uz kustībām.
Nekavējoties ielecu mašīnā un devos uz tuvāko klīniku, kas strādā arī naktī — “PetCity” Candera ielā 4, Rīgā. Mūs pieņēma ātri, jo jau biju sazvanījis un izstāstījis situāciju. Ārsts pārbaudīja Sannija sirsniņu, noņēma analīzes, kuras uzrādīja iekaisumu. Pēc kustību izvērtēšanas ārsts minēja aizdomas par vestibulāro sindromu un ieteica veikt galvas MRI. Iedeva zāles un ieteikumus.
Devāmies mājās ap plkst. 23:00. Tā kā mīlulītis bija apmulsis un nestabils, novācu visu no grīdas, lai viņš nevarētu savainoties, un pārcēlos gulēt uz grīdas, lai būtu viņam līdzās. Es protams negāju gulēt — vēroju viņu, cerot, ka viņš nomierināsies, ies gulēt. Iedevu gardumiņu, ko viņš labprāt apēda, un tas deva cerību, bet mieru nerada turpināja riņķot un negulēja. Ap 3:00 naktī braucām atkal uz “PetCity”, kur viņam ievadīja nomierinošas zāles un ieteica atstāt stacionārā līdz rītam.
No rīta sazvanīju SIA "Sensovet" klīniku, kur solīja uzņemt plkst. 12:00. Ierados jau 11:00 — viss izskatījās sterils un sakopts. Ap 12:00 uzrunāja divi cilvēki, kas, šķiet, bija ārsta palīgi. Viens turēja šprici, otrs jautāja, kāpēc tā vajadzīga, tad abi pazuda. Vēlāk viņi atgriezās un tomēr ievadīja injekciju, Sannijs jau bija narkozē. Tajā brīdī sāku šaubīties par viņu kompetenci.
Tad ieradās ārsts Ozola kungs. Viņš sāka stāstīt, ka pie šādas narkozes nevarot veikt pilnvērtīgu neiroloģisku izmeklējumu, bet teica, ka MRI tik un tā veiks. Piekritu, jo MRI bija nepieciešams. Tad viņš sāka runāt par izmaksām — ap 580 €. Pieņēmu — galvenais, lai palīdz Sannijam. Taja brīdi bija jūtams, ka Tu tiec vizuāli un morāli pētīts vai esi maksātājs.
Pēc aptuveni divām stundām ārsts zvanīja — MRI pabeigts, viss kārtībā. Aizbraucu pakaļ, un, redzot Sanniju, sapratu — viņam ir krietni sliktāk. Ārsts rāda MRI attēlus, runā mierīgi, stāsta, ka ir cerība, bet arī ir risks -saka varu braukt mājas un ārstēt. Tajā pašā laikā ienāk cita klīnikas darbiniece un saka, ka sunītis esot kritiskā stāvoklī un jāved uz stacionāru.
Es biju šokā. Divi pilnīgi pretēji viedokļi vienā klīnikā. Par attieksmi nerunāsim — tā bija auksta un neiejūtīga. Pie maksāšanas summa jau cita — gala rēķins gandrīz 700€. Devos uz bankomātu pēc skaidras naudas, jo bija pārtērēti limiti. Kamēr biju prom radiniekam, kas bija līdzi, tika iedots disks ar MRI, bet zāles, kas tika solītas, netika izsniegtas. Apraksts par visu solīts e-pastā, arī par to ka jālieto zāles. Tajā brīdi īpaši nedomāju un steidzos jo, galvenais tajā brīdī bija nogādāt Sanniju atpakaļ uz stacionāru "PetCity", kur beidzot ārste izskaidroja situāciju saprotami un cilvēcīgi. Tikai tad sapratu, kas īsti notiek. Diemžēl, pēc dažām stundām saņēmu to briesmīgo zvanu —
Ka mans mīļais, dzīves labākais draugs ir devies prom… 😭

Tagad ir pagājušas tikai dažas dienas, bet pamazām apzinos notikušo. Šis ir stāsts par pieredzi, ar ko katram ir jādalās.
SIA “Sensovet” manā pieredzē bija kā naudas pelnīšanas mašīna. Es neredzu šajā klīnikā patiesu vēlmi palīdzēt mūsu četrkājainajiem draugiem. Pētot sīkāk, sapratu, ka neesmu vienīgais, kas saskāries ar līdzīgu attieksmi un nekompetenci.
Par to ir jārunā. Šeit nav runa par naudu, bet gan par attieksmi, profesionalitāti un dzīvību. SIA “Sensovet” rīcība neatstāj cieņas pilnu iespaidu.
Par šo cilvēku attieksmi nevar klusēt. Nevienam nevajadzētu piedzīvot ko tādu.