Rīgas taksometru parks - Rupjš taksists.

Mēs, tautudēli, rīta agrumā, pēc deju ansambļa ballītes nostopējām Rīgas Taksometra parka dzeltenzaļo Volgu. Nosaucām galamērķi, taksists pamāja ar galvu, ka der. Sākām braukt mājup. Bija 1987. gads. Skaitītājs tikšķot skaitīja kapeikas, bet taksists stūrēja Volgu. Pēkšņi pusceļā mūsu taksometru apdzina motociklistu bariņš. Kam Jawa, kam Emka, kam Jupiters. Pēc brīža jau pieci-seši matiem plīvojot brauca mūsu taksometram priekšā. Bet mūsu taksistam nez kāpēc nepatika, ka tiek apdzīts, viņš sāka nervozi dīdīties un mēs sapratām, ka visticamāk sagaidāma kāda replika. Par cik tajā naktī mēs bijām tautudēli, ar tautumeitām tautiskā ritmā visu nakti kustējušies, bijām atbilstoši mentāli etniskā noskaņojumā un gaidījām no taksista kaut ko tautiski etnogrāfisku savas neapmierinātības raksturošanai. Piemēram:
Kas kaitēja man dzīvot
Savā bleķa kumeļā
Vienmēr sauss man deguntiņš
Nekait vējs, ne lietutiņš.
Vai arī:
Taksistam laba dzīve
Četru ratu kumeliņā
Mocim tikai divas kājas
Netīrs viss mundierīt's

Taču taksists pārtraucot klusumu skaļi sacīja: "Rokeri bļeģ!" Mēs bijām šokā par šādu rupjību klientu klātbūtnē. Tā kā ja jūs nākotnē negribat sabojāt sev rītu, tad nebrauciet ar taksometru.