LV RU

AtrisinātaPaula stradiņa klīniskā universitātes slimnīca - Ārsta atteikums

Labdien!
Nesaskaņas ar reimatoloģi Zepu. Pirmo reizi tikāmies 2013. gada 28. janvārī. Radās nelielas problēmas. Vienkārši pietrūka komunikācijas. Nekādu sarunu, vienkārši Viņas viedoklis un viss. Neko nejautāja, visu zināja Pati. Neko nedrīkstēju iebilst. Radās konflikts. Viegli risināms, izrunājam un visu atrisinātu. Reimatoloģe Zepa to nevēlas.
Dzīvi nevar sākt no jauna, bet to var turpināt savādāk...
Viņa tagad nu jau četrus gadus atsaka konsultācijas. Reģistratūrā pieraksta, bet vēlāk seko atteikums.
Šogad maijā beidzot atteikums nesekoja. Ierados uz konsultāciju. Pirmo reizi biju pašā slimības pirmsākumā, to teica reimatoloģe Zepa, četrus gadus nekas netiek darīts, bet nedomāju ka slimība stipri ielaista. Biju priecīgs par iespēju konsultēties. Konsultācija tomēr nenotika. Vispirms reimatoloģe Zepa aizgāja, bet apmēram pēc divām stundām atgriezās. Neatnāca viena, kopā ar nodaļas vadītāju. Uzreiz tika pateikts ka mani neārstēs. Viņa pirmo reizi tiekoties izvērtējot katru slimnieku, es neesmu starp tiem kuriem būtu gatava palīdzēt. Neārstēs pilnīgi neviens ārsts Stradiņu slimnīcā. Nodaļas vadītājs nosauca dažas slimnīcas kurās arī esot reimatologi. Viņš mani nedaudz uzklausīja, pateica ka vajadzīgas izmeklēšanas un abi aizgāja.
Izmeklēšanas veic slimnīcā, bet man tas tika atteikts.
Tātad reimatoloģe Zepa izplata kaut kādu informāciju. Kaut kas tāds, kas liedz vērsties pie Ārstiem vispār.
Vēl pateica lai nemēģinot rakstīt vai zvanīt, telefons esot bloķēts. Piezvanīt es Viņai nekad, jau no pirmās dienas neesmu varējis, zvans tika atteikts. Esot bijusi aizņemta, tā man vēlāk tika pateikts. Es uzrakstīju īsziņu un Viņa atbildēja. Saziņa notika ar īsziņu palīdzību. Es pēc katra atteikuma sūtīju īsziņas, centos izskaidrot situāciju. Nekas no tā nesanāca, Viņa klusēja.
Pēc tās tikšanās šogad maijā, es novembrī tomēr mēģināju zvanīt no cita telefona. Man atkal pateica ka es netikšot ārstēts un saruna tika izbeigta. Telefons uzreiz tika bloķēts. Pēc dažām dienām to atkārtoju, atkal tas pats. Nu ir bloķēti četri telefoni. Ja gribu vēlreiz to izdzirdēt, tagad jāiet lūgt telefons kādam kaimiņam, bet pēdējo reizi tika pateikts ka mana zvanīšana tiek uzskatīta par uzmākšanos.
- Uz zemes nav taisnības, dūrei tik spēks - pirms vairāk kā simts gadiem rakstījis Veidenbaums.
Ko Viņs rakstītu ja dzīvotu tagad, starp mums...

Sūdzība veiksmīgi atrisināta Aivars Cīss 06.12.2017

Kādā citā vietā izlasīju sūdzību pat to pašu Ārsti. Meitene iesaka - labāk nodarboties ar pašārstēšanos nekā doties pie tādas Ārstes. Es to daru četrus gadus, nebūs problēmu to turpināt.

Ai

Komentāri (6)

St stellas 04.12.2017

Ietektu palasīt Ārstniecības likumu. Ārsts var atteikties no pacienta āstēšanas, kaut vai emocionālu apsvērumu dēļ, izņemot, ja tajā brīdī pacientam nav apdraudēta dzīvība. Kādā sakarā Jūs sūtat īsziņas? Ārstam nav jāatbild uz šādu komunikāciju vispār. Izklausās, ka Jūs vajājat ārstu.
Ir citi reimatologi dažādās iestādēs, un galu galā ir arī Tvaika iela sakarsuša prāta nomierināšanai.

Ai Aivars Cīss 04.12.2017

Iespējams ka tā rakstīts Likumā. Kas ir emocionālie apsvērumi? Plašs jēdziens. Man var nepatikt kaut vai pacienta apģērbs, nepanesu tik spilgtu krāsu. Rodas negatīvas emocijas.
Par īsziņām es tā neskaidri uzrakstīju. Kad ierados pirmo reizi uz konsultāciju, Ārste man iedeva telefona numuru un lika zvanīt. Bija vajadzīgas izmeklēšanas, lai interesējos par vietu slimnīcā. Es divus mēnešus nevarēju sazvanīt. Domāju ka nepareizs numurs. Mēģināju zvanīt uz reģistratūru un pieteikties uz konsultāciju atkārtoti. Tas laiks, kas bija jāgaida līdz konsultācijai, likās ļoti ilgs. Es nu pamēģināju nosūtīt uz to numuru īsziņu. Man Ārste atbildēja, tā sākās tā sarakste. Par to es saku Paldies Ārstei! Deva ieteikumus, Paldies! Viss ziņu veidā, Viņa rakstīja. Es negribu sīkumos aprakstīt kāpēc radās konflikts. Es to kādam citam būtu gatavs teikt tikai Ārstes klātbūtnē.
Es tikai nesaprotu kāpēc Ārste nerunā. Biju uz konsultāciju, kāpēc nerunāja. Man nav patīkami te rakstīties, sūdzēties. Visu var mierīgi izrunāt.
Paldies!

Dainis 04.12.2017

Kopsavilkumam, jūs kopš 2013 gada vajājat ārsti, kaut kādu tikai sev zināmu apsvērumu dēļ,tur arī ir visa problēma. Latvijā tā noteikti nav vienīgā šāda veida speciāliste, varbūt jums nepieciešama komunikācija ar cita veida speciālistiem?

Ai Aivars Cīss 04.12.2017

Jā, pēc vajāšanas tas izskatās no malas, bet es negrasos sīkumos rakstīt kāpēc tā notiek. Es runāju ar savu ģimenes Ārstu. Viņš neiesaka skraidīt no viena Ārsta pie otra.
Man ir gandrīz sešdesmit gadu, nekad neesmu slimojis. Es biju dzirdējis sliktas atsauksmes, bet neticēju tām. Cilvēkiem liekas ka tikai viņi ir patiesi, taisnība viņiem, daudz ko izpušķo. Mani šogad "ātrie" sirēnām kaucot, veda uz Stradiņiem, man glāba dzīvību, Paldies tiem visiem Ārstiem, sanitāriem, visiem.
Es tur redzēju arī šausmas. Viena jauna meitene reibumā sāk raut nost apsējus, pievienoti kaut kādi vadi, rauj arī tos, kāpj lejā no tās gultas uz riteņiem un dodas prom. Ārsti skrien pakaļ un lūdzas lai uzrakstot atteikumu ārstēties. Tāda protams nākošajā dienā var sūdzēties ka netika sniegta palīdzība. Tur bija arī tādi cilvēki kuri guļ nekustīgi. Tiem ir vajadzīga palīdzība, bet kamēr Ārsti skraida pakaļ tādam cilvēkam kā tā meitene, kādam palīdzība var nākt par vēlu. Es lieliski saprotu ar ko saskaras Ārsti. Es arī saprotu ka ar ziņām esmu pāršāvis pār svītru. Man tā slimība slimība izpaužas lēkmju veidā. Uznāk lēkme un es nevaru paiet. Tad arī rakstīju. Tad jau es biju kā tā meitene, es varu darīt visu ko gribu. Es nerakstīju Ārstei pārmetumus, es ļoti gari rakstīju kā jūtos. Par to lūgtu piedošanu, bet nevaru to izdarīt. Es protams saprotu - Nometam dusmās pret grīdu glāzi, vēlāk dusmas pāriet un lūdzam glāzei piedošanu - vai tā taps vesela?
Paldies, Daini!

Lāsteka 07.12.2017

Kamēr Jūs trenkājat to dakteri, kura, kā sākumā minējāt īsti Jums jau no pirmās konsultācijas neiepatikās (bija konflikts), jau sen būtu gājis pie cita ārsta.

Ai Aivars Cīss 04.01.2018

Labdien!
Paldies, Jūs esat pirmais cilvēks kurš dod konkrētu padomu. Jā, laikam jau tā vajadzēja darīt, bet problēma bija tā, ka man tika slēpti izmeklēšanu rezultāti. Es maksāju par tiem izmeklējumiem, ne jau daudz nieka 90 lati, tas par visām izmeklēšanām - daļa rezultātu vēlāk tika atdota. Es vienkārši gribēju saņemt to par ko maksāju. Cits ārsts veiktu par jaunu, bet man likās ka tas nav pareizi. Tur tie speciālisti ir noslogoti, esmu gājis uz izmeklēšanām jau pēc sešiem vakarā un cilvēki tur stāv rindās. Es pagarinātu rindu gaidošajiem, veicot izmeklēšanas atkārtoti. Kāpēc jātērē līdzekļi, jāatņem speciālistiem laiks lai veiktu atkārtotas izmeklēšanas?
Protams izdarīju muļķīgi, tas viss aizgāja tik tālu, ka locītavu dēļ radās ļoti spēcīgs iekaisums, un ārsti glāba man dzīvību. Man tika teikts ka vēl vienu nakti nebūtu izdzīvojis.Tagad tie izmeklējumi ir jau veci, jaunu man nav, izmeklēšanas atteiktas. Es domāju ka arī tagad tomēr tās pirmās izmeklēšanas būtu svarīgas - kādas pārmaiņas locītavās notikušas četru gadu laikā. Ja veic izmeklēšanas tagad, tad ir pašreizējais stāvoklis, nav ar ko salīdzināt.
Man divi cilvēki šeit ir izteikuši pārmetumus rakstveidā. Nevienu slikto dienu, nevienu negulēto nakti nav pabijuši manā ādā, bet ir naski uz pārmetumiem. Jūs esat savādāka, Jūs esat labāka. Paldies!
Jā, es patrenkāju to dakteri, pareizi jau laikam nav, bet es negribēju vienkārši klusēt un ciest. Man visu laiku bija cerība ka viss atrisināsies. Cik nu viss ielaists grūti spriest, bet liekas ka Ārste izrāda necieņu arī pret saviem darba kolēģiem. Viņa lūk neko nedarīja, ielaida, bet nu lai cits Ārsts tagad lauza galvu kā palīdzēt. Cits Ārsts var teikt ka vajadzēja vērsties pie Ārsta agrāk, es biju pašos pirmsākumos. Tagad nu uzstādās jautājums - Vai visas ielaistās slimības ir pašu slimnieku vaina? Par mani varētu teikt arī tā - pats vainīgs ka nemainīju Ārstu. Man, neskatoties uz visu, tomēr likās ka tā ir tāda it kā nodevība pret Ārsti - es neuzticos Viņai, aizgāju pie cita. Man nebija nekādu kontaktu ar Ārsti, Viņa klusēja, es nevarēju tikt uz konsultācijām un tikai 2017. gada maijā man pateica ka nekādas izmeklēšanas Viņa neveiks.
Es nebiju domājis ka kādam uzrakstīšu tik daudz. Es tāpat vēl tomēr izjūtu cieņu pret Ārsti. Viņa tajā laikā turpināja apgūt zinības, braukāja uz ārzemēm, varbūt bija vienkārši pārslodze. Tā uzstādītā diagnoze ir tāda, ka slimo tikai aptuveni 2% pasaules iedzīvotāju, tik retai slimībai netiek tērēti līdzekļi tās padziļinātai izpētei. Viss ir pareizi, jāpēta tās slimības ar kurām slimo biežāk. Ārste turpina apgūt zināšanas, bet te pacients ar slimību par kuru nekas īsti nav zināms, protams uztraukums, neziņa. Ja neko nespēj palīdzēt Viņa, nekādus brīnumus jau nespētu izdarīt arī cits Ārsts. Es necerēju ne uz kādiem brīnumiem, negrasījos neko pārmest, bet ja mani tā pārmet pār bortu, es nu esmu izkliedzis visu šeit. Es nezināju ka šī vietne ir tāda. Es biju domājis ka sūdzība nonāks Stradiņos, nevis tik plašai publikai. Es nemaz nebiju domājis šeit vēl kādreiz ienākt, datorā bija saglabāta vietnes adrese un es nejauši uzklikšķināju.
Nezinu kāpēc vajag slēpt savu vārdu, vai slēpjoties aiz stūra metam garāmgājējiem ar akmeni?
Lai jau kā būtu, Jūs tomēr neesat man metusi ar akmeņiem.
Divi agrāk rakstījušie man ir metuši ar dubļiem. Dubļi līdz manim var neatlidot, bet uz Viņu rokām tie paliks.
Laimīgu un Prieka pilnu Jauno gadu!
Katru rītu pa asarai, Laimes asarai skropstās!
Paldies!

Pievienot komentāru

Pozitīva Neitrāla Negatīva
Augšupielādēt failu
SubWay