Striķu sākumskola - Madara Opolta - Par profesionālo ētiku
Vēlos pievērst uzmanību skolas sekretārei / lietvedei / direktora vietniecei Madarai Opoltai, kura, cik man zināms, atsevišķos gadījumos skolā arī pasniedz mācību stundas.
Man ir zināmi vairāki gadījumi ārpus skolas, kad viņa pret cilvēkiem Saldus novadā izturējusies pazemojoši, apsaukājusi viņus, pielietojusi fizisku vardarbību un lietojusi ļoti aizskarošus apzīmējumus. Vēlos uzsvērt, ka neapgalvoju, ka šāda rīcība būtu notikusi skolā vai pret skolēniem.
Tomēr man rodas jautājums — vai šāda izturēšanās pret līdzcilvēkiem ir savienojama ar izglītības jonā strādājoša darbinieka profesionālās ētikas principiem, kuros īpaša nozīme piešķirta cieņai, godīgumam, atbildībai un rīcības piemēram? Ja cilvēks ne tikai strādā skolā, bet arī pasniedz bērniem mācību stundas (kaut vai dažreiz), manuprāt, sabiedrībai ir pamatotas tiesības sagaidīt no viņa augstus ētikas un reputācijas standartus.
Izglītiības darbinieka ētika taču nevar sākties pie skolas durvīm no rīta un beigties brīdī, kad tās vakarā aizveras. Cilvēkam, kurš piedalās bērnu izglītošanā un ar savu personību rāda viņiem piemēru, cieņpilnai attieksmei pret citiem cilvēkiem, manuprāt, vajadzētu būt pašsaprotamai arī ārpus skolas.
Komentāri (2)
Beidziet līst cilvēku privātajā dzīvē. Brīvā valstī dzīvojam. Nav 20 gadsimta sākumposms ,kad skolotājus varēja sadedzināt par vienu lieku vārdu.
Ārsti, policisti darbā nedrīkst dzert. Vai tāpēc viņiem pēc darba aizliegts iet uz krogu un piedzerties līdz vēmienam? Nav aizliegts!
Manuprāt, te tiek sajauktas divas pilnīgi atšķirīgas lietas — privātā dzīve un cilvēka izturēšanās pret citiem cilvēkiem.
Protams, skolotājam, ārstam vai policistam pēc darba ir tiesības iet uz krogu, dejot līdz rītam, dziedāt karaoke vai darīt jebko citu likumīgu savā privātajā dzīvē. Par to arī nav runa.
Taču cilvēku pazemošana, apsaukāšana, aizskaršana vai fiziska vardarbība nav gluži tas pats, kas pēc darba izdzert glāzi vīna. Tā jau ir attieksme pret līdzcilvēkiem un jautājums par cilvēka rīcību un ētiku.
Un, ja cilvēks strādā izglītības iestādē un arī māca bērnus, manuprāt, ir pilnīgi leģitīmi jautāt, vai viņa rīcība pret citiem cilvēkiem atbilst tiem cieņas, atbildības un ētikas principiem, kurus skola pati cenšas mācīt bērniem.
Brīva valsts nozīmē ne tikai brīvību rīkoties. Tā nozīmē arī citu cilvēku brīvību par šo rīcību uzdot pamatotus jautājumus, ,it īpaši, ja šie cilvēki izglīto manu un citu cilvēku bērnus.