Solveiga Zālīte - Pazemojoša, ignorējoša attieksme vizītes laikā, faktu sagrozīšana

Pazemojoša, ciniska un cilvēciski nepieņemama attieksme no neirologes–oftalmoloģes Solveigas Zālītes. Šī bija viena no smagākajām un pazemojošākajām pieredzēm, kādu jebkad esmu piedzīvojusi medicīnas iestādē, un es patiešām vēlos, lai citi cilvēki to zina, pirms izvēlas doties pie šīs ārstes.

Sākumā maksas vizītē mani pasauca māsiņa, kura pierakstīja, it kā, kas noticis. Es skaidri un vairākas reizes izstāstīju, ka jau mēnešiem ciešu no neizturamām acu sāpēm, ka pēc acu zīlīšu paplašināšanas pilieniem (no iepriekšējas oftamoloģes vizītes, neklausoties manā brīdinājumā) man ir pilnīga ekrānu nepanesamība un smaga fotofobija. Tas nav vienkārši diskomforts – tās ir asas, “jēlas” sāpes, kas padara ikdienu praktiski neiespējamu. Taču māsiņa tā vietā uzrakstīja, ka ir tikai redzes miglošanās pēc pilieniem. Vairākkārt norādīju, ka šī informācija ir nepareiza, taču tas tika ignorēts.

Ar šo sagrozīto informāciju, pēc aptuveni 45 minūšu kavēšanās, mani pieņēma pati Solveiga Zālīte maksas vizītē (63 eiro). Es vēlreiz mierīgi un skaidri paskaidroju – man ir neizturamas acu sāpes, pilnīga ekrānu nepanesamība un smaga fotofobija pēc acu zīlīšu paplašināšanas pilieniem. Viņa smaidot un ar dīvainu lepnumu atbildēja: “jā, tā mēs darām, pilinām tropikamīdu un līdzīgus pilienus”, piemēram, Tropikamīds, Fenilefrīns vai Ciklopentolāts. Fakts ir tāds, ka šie medikamenti tiešām tiek lietoti acu zīlīšu paplašināšanai, un tiem var būt blakusparādības, un gadījumos ,kad ir retas ģenētiskas slimības sekas var būt graujošas. (Diemžēl uzzināju to ar šo smago pieredzi).

Kad redzēju, ka viņa balstās uz māsiņas sagatavoto nepatieso aprakstu, uzreiz pateicu, ka šī informācija nav patiesa. Uzsvēru, ka man ir neizturamas, jēlas acu sāpes un pilnīga ekrānu nepanesamība. Solveiga Zālīte to vienkārši ignorēja. Pilnībā. Tā vietā viņa sāka uzdot jautājumus, vai es eju pie psihiatra. Uz manu jautājumu “kādā sakarā?” viņa turpināja spiest: “bet vai tu ej?”. Es vēlreiz uzsvēru, ka simptomi sākās tieši pēc acu pilieniem, tam ir skaidrs sākuma punkts un ķīmisks trigeris. Tajā brīdī jau gribēju piecelties un aiziet, bet biju braukusi 4,5 stundas uz šo vizīti.

Man nācās klausīties garu monologu par psihiatriem, kurā man pat netika dota iespēja normāli izteikties. Mani visu laiku pārtrauca. Ar 2 gadīgu bērnu esmu spējusi izveidot cieņpilnākus dialogus (viens runā, otrs pagaida, paklausās un tad otrs atbild-apmēram tā:) )Tikai vēlāk izdevās pateikt, ka man ir reta ģenētiska slimība un daudzu medikamentu nepanesamība. Tikai tad viņa pēkšņi “pārslēdzās” un pārstāja mani sūtīt pie psihiatra. Apmetas uz otru pusi par 180 grādiem. Tas vien parāda, cik virspusēja un nepamatota bija šī pieeja.

Kad lūdzu veikt kādu neinvazīvu izmeklējumu, saņēmu nievājošu atbildi: “es jau ar tevi neko nevaru darīt”. Tas faktiski nozīmēja – neko nedarīt, ja vien netiek pilināts vēl kaut kas acīs, kas manā situācijā varētu tikai pasliktināt stāvokli. Ironiski, bet beigās tomēr atradās divi neinvazīvi izmeklējumi, kurus viņa veica. Tas tikai pierāda, ka varēja darīt vairāk, bet sākotnēji vienkārši negribēja.

Pa vidu izmeklējumiem man vairākas reizes lika iziet no kabineta un gaidīt gaitenī, kamēr tika pieņemti citi pacienti, lai gan tas bija mans pieraksta laiks. Vizītes laikā Solveiga Zālīte pilnīgi atklāti runāja pa telefonu – ar kurjeru par paciņas piegādi uz mājām Mārupē un ar savu dēlu Edgaru. Ne uz brīdi neradās sajūta, ka viņai rūp, ka šī ir maksas vizīte, par kuru es maksāju naudu un uz kuru esmu braukusi gandrīz piecas stundas.

Beigās kopumā biju pavadījusi tur apmēram trīs stundas, saņēmusi nepatiesu izrakstu, pazemojošu attieksmi un pilnīgi bezjēdzīgu ieteikumu doties pie neirologa – lai gan viņa pati ir šīs jomas speciāliste (neirologs-oltalmologs), pie kuras tieši arī vērsos. Kad pateicu, ka nevaru lietot gabapentinoīdus un jautāju, vai neirologs vispār varētu piedāvāt kaut ko citu, viņa atbildēja, ka nē, bet lai es tāpat ejot. Radās sajūta, ka galvenais ir mani vienkārši “pārsūtīt” tālāk, lai izskatītos, ka kaut kas tiek darīts.

Vizītes beigās viņa ieteica lietot tos pašus “dabīgos” acu pilienus, par kuriem jau biju skaidri pateikusi, ka tie man nepalīdz(!), un deva klasisko ieteikumu – ik pēc 20 minūtēm atpūtināt acis no datora. Tas ir vispārīgs ieteikums viegla acu noguruma gadījumā, bet pilnīgi neadekvāts situācijā, kur pat dažas minūtes pie ekrāna izraisa nepanesamas sāpes. Tas bija absurdi, viņa nebija ieklausījusies neviena vārdā ko es teicu par savu situāciju. Parāda pilnīgu neieklausīšanos pacientā.

Kopā ar OCT izmeklējumu samaksāju 103 eiro. Pretī saņēmu izrakstu ar sagrozīties faktiem, necieņu, pazemojumu un nulles palīdzību. Netika piedāvātas nekādas mūsdienīgas ārstēšanas iespējas, kas reāli tiek izmantotas smagu acu virsmas vai neirogēnu sāpju gadījumos, piemēram, sklerālās lēcas, PROKERA tipa lēcas, autologā seruma asaras vai mitruma kameras brilles, kompreses, netika pat apsvērts vai ieteikts IPL. Nekas. Pilnīgi nekas.

Šī bija viena no nožēlojamākajām, pazemojošākajām un dārgākajām vizītēm manā dzīvē. Es kategoriski neiesaku doties pie šīs ārstes, īpaši, ja jums ir nopietnas vai sarežģītas problēmas. 0 profesionālas pieejas, cieņas. 0 kompetences. Par šo tiks ziņos arī Veselības inspekcijai.