Nacionālais psihiskās veselības centrs (NPVC) - Sūdzība par NPVC triāžas rīku, novēlotu atbildi un necienīgu komunikāciju

Ja cilvēkam ar smagiem veselības simptomiem jāiztur gandrīz 90 jautājumu medicīniski birokrātisks maratons, lai pēc trim nedēļām saņemtu padomu pierakstīties pie ārsta pēc vairākiem mēnešiem, tad šāda triāžas sistēma ir izgāzusies savā pamatuzdevumā.

Tas, ko piedzīvoju, ir vienkārši prātam neaptverami.
Man ir vairākas nopietnas hroniskas veselības problēmas, kuru dēļ nepieciešama regulāra medicīniskā uzraudzība un ārstēšana. Šobrīd man steidzami nepieciešama kompetenta psihiatra palīdzība. Iepriekšējās ārstēšanas laikā pieļautas medikamenta dozēšanas kļūdas dēļ mans veselības stāvoklis būtiski pasliktinājās, un ilgstošu stabilitātes periodu nomainīja smags saasinājums.

Jau vairākus mēnešus mans veselības stāvoklis būtiski ierobežo manas spējas normāli funkcionēt ikdienā. Simptomu smaguma dēļ reizēm pat nespēju piecelties no gultas, esmu zaudējis spēju strādāt un līdz ar to arī ienākumus. Mana dzīves kvalitāte ir dramatiski pasliktinājusies, un man ir nepieciešama savlaicīga medicīniskā palīdzība.

Lai saņemtu palīdzību, es vērsos Nacionālajā psihiskās veselības centrā (NPVC), kur man bija jāaizpilda pacientu triāžas anketa. Diemžēl.
Pirmkārt, pašu anketu gandrīz nav iespējams atrast.
Tā neparādījās Google meklēšanas rezultātos, un to neizdevās atrast pat ar mākslīgā intelekta palīdzību. Man vajadzēja aptuveni 12 minūtes, lai izpētītu NPVC mājaslapas navigāciju, pārbaudītu neskaitāmas haotiski izvietotas pogas un beigās gandrīz nejauši atrastu vajadzīgo informāciju zem nesaprotama nosaukuma, paslēptu milzīgā, birokrātiskā un juridiskā valodā uzrakstītā tekstā.
Informācija bija pasniegta tik nepārskatāmā un lietotājam nedraudzīgā veidā, ka man rodas jautājums, vai kāds vispār ir pārbaudījis šīs sistēmas lietojamību ar reāliem pacientiem. Pēc piedzīvotā man ir nopietnas šaubas, vai šāda pārbaude vispār ir veikta.
Otrkārt, autentifikācija vienkārši nestrādāja.
Sistēma atkārtoti uzrādīja kļūdas un neļāva pieslēgties. Turklāt šīs problēmas piedzīvoju ne tikai es, bet arī vairāki citi cilvēki, mēģinot pieslēgties no citām ierīcēm.
Tikai pēc vairākām dienām man beidzot izdevās pārvarēt šo šķērsli. Vairākām dienām!
Treškārt, pati triāžas anketa ir katastrofāls piemērs tam, kā nedrīkst veidot pacientiem paredzētus pakalpojumus.
Pirmajā daļā bija 68 (!) gari un sarežģīti jautājumi, bet otrajā vēl aptuveni 20.
Jautājumi bija formulēti smagnējā medicīniskā valodā, pilni ar terminiem un formulējumiem, kuru nozīmi cilvēkam bez medicīniskās izglītības var būt ārkārtīgi grūti saprast. Daudzi jautājumi atkārtojās, un vairākos gadījumos nebija pat skaidrs, kā uz tiem korekti atbildēt.

Es pietiekami labi orientējos medicīnas jautājumos, tomēr pat man šīs anketas aizpildīšana sagādāja milzīgas grūtības. Varu tikai iedomāties, ko piedzīvo cilvēks bez medicīniskām priekšzināšanām, kuram veselības stāvokļa dēļ ir grūti ilgstoši koncentrēties, apstrādāt sarežģītu informāciju vai veikt pat vienkāršus ikdienas uzdevumus.

Jau pēc pirmajiem jautājumiem man radās sajūta, ka šo procesu nav iespējams pabeigt.
Man vajadzēja veselas 43 minūtes, lai aizpildītu šo sasodīto anketu!
43 minūtes, kamēr es jau mēnešiem ilgi ciešu no simptomiem, kas liedz man normāli dzīvot. Pēc anketas iesniegšanas saņēmu informāciju, ka ar mani sazināsies.

Es gaidīju palīdzību. Es cerēju, ka kāds beidzot izlasīs manis sniegto informāciju, sapratīs situācijas nopietnību un palīdzēs atrast risinājumu.

Aptuveni pēc trim nedēļām es beidzot saņēmu telefona zvanu.

Man piezvanīja vīrietis, kurš runāja pasīvi agresīvā tonī, sākumā pat nepaskaidroja, kas viņš ir un no kurienes zvana, bet uzreiz sāka uzdot sensitīvus jautājumus par manu veselību.
Viņš jautāja, kāpēc esmu pieteicies pie psihiatra. Es mēģināju noskaidrot, kas ar mani runā un uz kāda pamata tiek uzdoti šādi jautājumi. Tikai pēc vairākām minūtēm man kļuva skaidrs, ka zvans ir saistīts ar NPVC iesniegto pieteikumu.

Vīrietis man jautāja, kāpēc es nevēlos atgriezties pie iepriekšējās psihiatres.

Es paskaidroju, ka tieši tāpēc esmu aizpildījis šo ārkārtīgi garo anketu un detalizēti aprakstījis savu situāciju. Iepriekšējās ārstēšanas laikā pieļautā medikamenta dozēšanas kļūda man ir radījusi smagas sekas. Mans iepriekš stabilais veselības stāvoklis ir būtiski pasliktinājies, manu dzīvi jau mēnešiem ierobežo nepanesami simptomi, un es meklēju citu speciālistu, jo man nepieciešama kvalitatīva un savlaicīga medicīniskā palīdzība.

Es viņam jautāju, vai viņš vispār ir izlasījis manu anketu, kaut vai ar mākslīgā intelekta palīdzību.

Atbilde pēc būtības bija tāda, ka man vajadzētu atgriezties pie iepriekšējās ārstes un vēlreiz ar viņu konsultēties.

Vai tiešām cilvēkam, kurš ir detalizēti aprakstījis atzītu ārstēšanas kļūdu un tās smagās sekas, vienīgais piedāvātais risinājums ir atgriezties pie tā paša speciālista?

Es vēlreiz paskaidroju, ka man ir nepieciešama steidzama palīdzība. Mans veselības stāvoklis būtiski ierobežo ikdienas funkcionēšanu, liedz man pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, un ilgstošās ciešanas ir kļuvušas tik nepanesamas, ka man rodas ārkārtīgi drūmas domas, tostarp domas par pašnāvību.

Tas viss bija norādīts anketā.

Vīrietis pajautāja, vai es vispār zinu, kā pierakstīties pie ārsta viņu iestādē. Es nesapratu, kāds tam sakars ar manu pieteikumu.

Viņš paskaidroja, ka man vienkārši jāpiezvana uz reģistratūru un jāpierakstās uz konsultāciju.
Es viņam atgādināju, ka rindā pie psihiatra jāgaida vairākus mēnešus. Tieši tāpēc arī biju aizpildījis šo triāžas anketu, lai mans veselības stāvoklis tiktu izvērtēts un es varētu saņemt palīdzību atbilstoši situācijas steidzamībai.
Es jautāju, vai viņš tiešām man piezvanījis pēc aptuveni trim nedēļām tikai tāpēc, lai pateiktu, ka man vajadzēja vienkārši piezvanīt uz reģistratūru un pierakstīties rindā uz konsultāciju pēc vairākiem mēnešiem.

Viņš atbildēja, ka neko tādu neesot teicis.

Taču saruna turpinājās tādā pašā tonī. Uz maniem jautājumiem netika sniegtas skaidras atbildes, mana situācija netika uztverta ar nepieciešamo nopietnību, un man radās sajūta, ka mani mēģina padarīt par cilvēku, kurš pats nesaprot elementāras lietas.

Es šo komunikāciju uztvēru kā pazemojošu, pasīvi agresīvu un emocionāli vardarbīgu.
Man ir vairāki ļoti nopietni jautājumi NPVC:

1. Kā cilvēkam ar smagiem veselības simptomiem, kas būtiski ierobežo ikdienas funkcionēšanu, ir paredzēts patstāvīgi atrast, saprast un aizpildīt gandrīz 90 sarežģītus, medicīniski formulētus jautājumus?

2. Vai šīs anketas lietojamība un piekļūstamība vispār ir pārbaudīta ar pacientiem, kuriem veselības stāvokļa dēļ ir ierobežotas fiziskās, kognitīvās vai emocionālās spējas ilgstoši koncentrēties, apstrādāt sarežģītu informāciju un aizpildīt apjomīgas anketas? Tieši šādi cilvēki taču ir mērķauditorija.
3. Kāds ir šīs triāžas sistēmas mērķis, ja pēc aptuveni trim nedēļām cilvēkam ar SMAGIEM simptomiem tiek ieteikts vienkārši pierakstīties parastajā rindā?
4. Vai darbiniekiem, kuri telefoniski sazinās ar pacientiem un uzdod sensitīvus jautājumus par veselību, nav pienākuma vispirms iepazīstināt ar sevi, savu amatu un zvana mērķi?
5. Kā tiek nodrošināts, ka pacienta sniegtā informācija patiešām tiek izlasīta un ņemta vērā, pirms viņam tiek sniegti ieteikumi?
6. Kurš uzņemas atbildību par to, lai cilvēks, kurš jau atrodas smagā veselības stāvoklī, pēc palīdzības meklēšanas nepaliktu vēl bezpalīdzīgāks un emocionāli satriekts?
Es saprotu, ka veselības aprūpes sistēmai ir ierobežoti resursi, speciālistu trūkums un garas rindas.

Taču tas neattaisno drausmīgu, praktiski nelietojamu rīku radīšanu, tehniskas kļūdas, necienīgu komunikāciju un situāciju, kurā pacients iziet cauri tik sarežģītam procesam, bet beigās joprojām nesaprot, kādu palīdzību viņš vispār var saņemt.

Man nav vajadzīga īpaša attieksme. Man ir nepieciešama medicīniskā palīdzība, skaidra informācija un cieņpilna komunikācija.

Es vērsos pēc palīdzības, jo mans veselības stāvoklis ir kļuvis nepanesams. Es izdarīju visu, ko no manis prasīja.

Taču pēc visa šī procesa izrādās, ka problēma acīmredzot ir manā nespējā piezvanīt uz reģistratūru. Un risinājums ir tik vienkāršs. Tikai jāpagaida vēl četri vai vairāk mēneši, kamēr mans veselības stāvoklis turpina pasliktināties un ciešanas kļūst tik nepanesamas, ka rodas pat domas par pašnāvību.

Cik ilgi vēl var ņirgāties par pacientiem un pārkāpt elementāras cieņpilnas attieksmes robežas?

Es ļoti gribētu saprast, kā tieši šādai sistēmai vajadzētu palīdzēt cilvēkiem, kuri jau tā atrodas ārkārtīgi ievainojamā situācijā.