Masti ''Grill&Chill'' - Nepatīkama pieredze darbā, elocionāli un fiziski grūti apstākļi

Vēlos dalīties ar savu pieredzi, strādājot vienā no restorāniem kā viesmīlei 2025. gada vasaras sezonā. Darba sākumā centos iejusties kolektīvā un darīt savu darbu godprātīgi, taču ar laiku saskāros ar apstākļiem, kas man emocionāli un fiziski kļuva pārāk smagi.

Darba slodze bija liela – bieži strādāju 12 līdz pat 13 stundas dienā, un pēc darba devos mājās ar kājām, jo bieži vien sabiedriskais transports vairs negāja tik vēlu vakarā. Bija arī dienas, kad devos uz darbu ar kājām, jo autobuss vienkārši nebrauca tajā laikā, kad bija jāierodas. Tas viss atstāja iespaidu arī uz fizisko veselību – man abām kājām nokrita pa nagu no pārslogojuma, kā rezultātā staigāšana kļuva ļoti sāpīga.

Lai gan mani pieņēma darbā kā viesmīli, regulāri nācās pildīt arī papildus uzdevumus, kas nav saistīti ar šo amatu – piemēram, ravēt zāli restorāna teritorijā, tīrīt bruģi no zāles, stādīt augus, pulēt glāzes vairākas stundas pēc kārtas, tīrīt tualetes u.c. Darbus, kas nebija viesmīles pienākumos, uzticēja tikai man – neviens no pārējiem darbiniekiem neko tādu nedarīja.

Bija arī situācijas, kad pat savu tiešo darbu nevarēju pildīt, jo viena kolēģe, kas strādāja bārā, regulāri skrēja pie galdiņiem un darīja to, kas pēc amata apraksta bija jādara man. Tas radīja sajūtu, ka mani ignorē un neuzticas maniem spēkiem. Viena kolēģe reiz nostājās manā pusē, sakot, ka šāda attieksme nav pareiza, taču arī viņa pēc tam aizgāja no darba. Par algu līgumā bija norādīts, ka tā tiks pārskaitīta uz bankas kontu, taču tas tika darīts daļēji, jo daļa naudas tika izmaksāta arī skaidrā naudā.

Strādāju restorānā no maija beigām, ierodoties katru dienu vienā un tajā pašā laikā, kā norunāts, un nekad neviens iepriekš nav informējis, ka darba dienas svētdienās sākas stundu agrāk nekā citās dienās. Vienā no svētdienām, kad ierados savā ierastajā laikā, kolēģe man teica: “toaletes tevi jau gaida,” kas bija ļoti pazemojoši un nepatīkami.

Īpaši gribu pieminēt vairākas reizes, kad no kolēģiem un vadības saņēmu ļoti sāpīgus un aizskarošus komentārus. Vienā no gadījumiem bārmene atteicās uztaisīt pasūtītās kafijas, lai gan tā bija viņas atbildība, un kad es centos to izdarīt, viņa sāka kliegt uz mani, teica, ka es neko nesaprotu, ka esmu stulba, un izrāva man no rokām piena kanniņu, mani pagrūžot. Es mierīgi atbildēju, ka vienkārši nezinu, kā to darīt, jo man to neviens nav iemācījis. Lai arī es biju redzējusi, kā tas notiek, ar to vien nepietiek, lai pati prasmīgi un droši iemācītos. Šādā situācijā sagaidīju sapratni vai skaidrojumu, bet tā vietā saņēmu pazemojošus komentārus. Interesanti, ka citiem darbiniekiem šādas prasības netika izvirzītas un neko līdzīgu viņiem neteica.

Pēc tam, kad pienāca jauns pasūtījums ar divām kapučīno kafijām, man lika tās uztaisīt pašai, lai gan tā bija bārmene atbildība. Centos to darīt, taču, kad nesanāca ideāli, apdedzināju roku un lūdzu palīdzību. Tajā brīdī klāt bija arī galvenais vadītājs un vēl pāris kolēģi, un viņi sāka smieties. Vadītājs izteicās: “Cik ilgi jau šeit strādā? Tik tizla, ka vēl neiemācījies?” Šāda attieksme un vārdi bija pēdējais piliens – sāku raudāt un uz brīdi aizgāju prom. Vēlāk aizgāju no darba pavisam. Kad vēlāk paziņoju, ka vairs nevēlos strādāt un uzrakstīšu atlūgumu, atbilde bija vienkārši: "oke" – netika uzdots neviens jautājums, netika mēģināts saprast, kas noticis vai kāpēc es aizgāju.

Es šo visu nerakstu, lai kādu nomelnotu, bet tāpēc, ka uzskatu – katram darbiniekam ir jābūt drošībā, cieņā un skaidrā darba vidē. Es tiešām centos savu darbu darīt labi, bet šie apstākļi mani emocionāli un fiziski izsmēla. Ceru, ka nākotnē šajā uzņēmumā notiks pārmaiņas, un līdzīgas situācijas ar citiem darbiniekiem neatkārtosies.